© by kokļu mežs. 

  • Facebook - Black Circle
  • Instagram - Black Circle
Oct 29

Manas kokles stāsts

0 comments

Edited: Oct 29

Manas kokles stāsts sākās, kad sociālajos tīklos ieraudzīju maģisku Latgales zilipelēku kokli ar zvaigžņu rakstiem. Gluži kā mana dzimtā puse, kad, pēc skaidras, zvaigžņotas nakts, Pasaule mostas miglainā rītā.

 

Sava kokle bija mans sens sapnis, kuram bija pienācis laiks piepildīties.

Sazinājos ar meistaru un sākās kokles radīšana Riharda Valtera darbnīcā.

Tapšanas laikā saņēmu ziņas par darba progresu arī vizuālā veidā.

 

Skaistā vasaras dienā pienāca laiks doties pakaļ koklei. Nonācu pavisam citā pasaulē Druvienas pusē, kur Cilvēks dzīvo un darbojas saskaņā ar Dabas ritmu. Riharda darbnīcā bija iespēja iepazīties arī ar kokļu un citu mūzikas instrumentu izgatavošanas tehnoloģijām, formām un variācijām. Dzirdēju īpašus stāstus par koku, no mūzikas instrumentu radīšanas puses.

Un tad pienāca TAS brīdis - pirmo reizi redzēt un dzirdēt, kā skan mana kokle, paņemot rokās sajust tās pārsteidzošo vieglumu un spēcīgo vibrāciju, kas iesvārsta visu sev apkārt.

 

 

Esmu domājis par kokles somu un ar laiku tā arī noteikti taps. Lai drošāk. Pagaidām izbaudu īpašo sajūtu, kad kokli ievīstu rūtainā segā un kā mazu bērnu saudzīgi pārvietoju sev līdzi.

Lēnām apgūstu akordus, dziesmas, spēles paņēmienus, izmantojot Kokļu meža sniegto iespēju mācīties attālināti. Kokles skaņas man dod iespēju sajust Pasauli sev apkārt un sevi kā daļu no tās. Ik vakaru tās ļauj rāmi pavadīt un noslēgt dienu, lai no rīta ar jaunu sparu iesāktu nākamo.

 

 

New Posts
  • Reiz dzirdēju savu iekšējo balsi, kas teica: "Gribu spēlēt kokli" Tolaik man nebija kokle un muzikālā izglītība pamatskolas līmenī. Sāku meklēt internetā, salīdzināju cenas un ieteikumus. Atradu iesācēja līmenim piemērotu Siguldā un braucu pirkt. Pārdevējam bija divas kokles- bērnu un otra lielāka. Tā kā spēlēt vēl nemācēju, ņēmu bērnu, bet mans vīrs un pārdevējs teica, ka īsti nepiestāv manam vecumam un augumam. Strinkšķinu mazo un prasu cenu. Zinu, ka manā makā ir tikai priekš mazās, jo, kā jau rakstīju, man pat sajēgas nav vai varēšu spēlēt. BET, kad sieviete ir starp diviem vīriešiem, kur viens pārdod, bet otrs palīdz sievai, tad labāk klusēt, un es braucu mājās ar lielo kokli, domādama, ko darīšu ar to, ja nekas nesanāks. Biju dzirdējusi, ka ar kokli vajag runāties, sajust un sadraudzēties. Sēdēju mašīnā, bailīgi strinkšķināju, bet sajūta nebija laba, jo domās vēl tā mazā, kas palika pārdevēja pagrabā. Tā ir A. Ķirpja veidota, pēc A.Salaka modeļa, Valmierā 1947. gada 22.aprīlī. Tas iegravēts koklē. No tā laika pagājuši jau kādi 3 gadi un kokle mazliet pārveidota Robežnieka k-ga darbnīcā. Mācījos no video, no Muktupāvela grāmatas, kura nepalīdzēja. Vēlāk, ar koklētājas Latvītes palīdzību, tiku pie sava īpašā spēlēšanas pieraksta - strīpiņām, lai zinu, cik tālu jāvelk pa stīgām. Man ir jau sava dziesmu klade ar 23 dziesmām, kuras manai ausij mīļas. Spēlēju savam priekam ar kokli - individuālisti, kas nepielāgojas nevienam, jo noskaņota tikai manai ausij.