Reiz dzirdēju savu iekšējo balsi, kas teica: "Gribu spēlēt kokli" Tolaik man nebija kokle un muzikālā izglītība pamatskolas līmenī. Sāku meklēt internetā, salīdzināju cenas un ieteikumus. Atradu iesācēja līmenim piemērotu Siguldā un braucu pirkt. Pārdevējam bija divas kokles- bērnu un otra lielāka. Tā kā spēlēt vēl nemācēju, ņēmu bērnu, bet mans vīrs un pārdevējs teica, ka īsti nepiestāv manam vecumam un augumam. Strinkšķinu mazo un prasu cenu. Zinu, ka manā makā ir tikai priekš mazās, jo, kā jau rakstīju, man pat sajēgas nav vai varēšu spēlēt. BET, kad sieviete ir starp diviem vīriešiem, kur viens pārdod, bet otrs palīdz sievai, tad labāk klusēt, un es braucu mājās ar lielo kokli, domādama, ko darīšu ar to, ja nekas nesanāks. Biju dzirdējusi, ka ar kokli vajag runāties, sajust un sadraudzēties. Sēdēju mašīnā, lielā kokle rokā, bailīgi strinkšķinu, bet sajūta nav laba, jo domās vēl tā mazā, kas palika pārdevēja pagrabā. Tā ir A. Ķirpja veidota, pēc A.Salaka modeļa, Valmierā 1947. gada 22.aprīlī. Tas iegravēts koklē. No tā laika pagājuši jau kādi 3 gadi un kokle mazliet pārveidota Robežnieka k-ga darbnīcā. Man ir jau sava dziesmu klade ar 23 dziesmām, kuras skan manī. Mācījos no video, no Muktupāvela grāmatas, kura nepalīdzēja. Vēlāk, ar koklētājas Latvītes palīdzību, tiku pie sava īpašā spēlēšanas pieraksta - strīpiņām, lai zinu, cik tālu jāvelk pa stīgām. Spēlēju savam priekam ar kokli - individuālisti, kas nepielāgojas nevienam, jo noskaņota tikai manai ausij.